Naglas.
Reiz dzīvoja puisis ar ļoti sliktu raksturu.Tēvs viņam iedeva maisu ar naglām un teica,lai puisis iedzen vienu naglu vārtu stabā ikreiz,kad zaudē pacietību vai strīdas ar kādu.Pirmajā dienā viņš iedzina 37 naglas.Nākamajā dienā puisis iemācījās kontrolēt iedzīto naglu skaitu,samazinot to ar katru dienu.Viņš saprata,ka vieglāk ir sevi kontrolēt,nekā dzīt naglas.Beidzot pienāca diena,kad puisis vārtu stabā neiedzina nevienu naglu.Viņš devās pie tēva,lai paziņotu jaunumu.Tēvs teica puisim:''Izvelc vienu iedzīto naglu katru reizi,kad nezaudē pacietību.''
Pienāca diena,kad puisis paziņoja tēvam par pēdējo izvilkto naglu.Tēvs aizveda dēlu līdz vārtiem un teica:Dēls,tu esi uzvedies lieliski,taču paskaties,cik daudz caurumu palikuši vārtos.Vairs nekad tie nebūs tādi kā agrāk.Kad tu ar kādu strīdies un sarunā nepatīkamas lietas,tu atstāj viņam tādas brūces kā uz vārtiem.Vari ietriekt cilvēkam krūtīs nazi un pēc tam to izvilkt,bet rētas krūtīs paliks uz visiem laikiem.Un vairs nebūs svarīgi,cik reižu lūgsi piedošanu.Rētas paliks.''
Skolotājs un māceklis.
Skolotājs uzklausīja mācekļa jautājumu un uzlika uz pavarda četrus katlus.
Pirmajā katlā, kurā vārās ūdens, viņš ielika burkānu, otrā - olu, trešajā - žagaru, ceturtajā iebēra kafiju.
"Tad, lūk," sacīja Skolotājs, pēc kāda laika no katla izņemot burkānu. "Ir cilvēki, kuri ir kā šis burkāns. Labvēlīgā dzīves posmā viņš ir mundrs, simpātisks, sprigans un apskaužams. Bet, nonākot katlā - dzīves grūtībās, peripētijās, tas top mīksts, nevarīgs un ievainojams, zaudējis formu un iepriekšējo saturu."
"Ir cilvēki, kuri ir kā ola," Skolotājs turpināja. "Viņi ir trausli un jūtīgi, ar dziļu iekšējo pasauli, kurā ir potenciāls. Taču, izejot bēdu un ciešanu ielejas, kļūst cieti un raupji kā cieti novārījusies ola, ar stingu čaumalu un nocietinātu vidu."
"Ir cilvēki - žagari. Viņi vienmēr ir vienādi, sausi un neietekmējami. Kāds žagars ir pirms katla, tāds - pēc, viss viens - viņš ir nemainīgs. Nekādas attīstības, progresa.".
To pateicis, Skolotājs apklusa... "Bet kas notiek ar ceturto katlu?" māceklis nepacietībā iesaucās."O'" , vīrs pasmaidīja. "Tie ir īpaši cilvēki. Viņi, nonākot krīzes situācijās, sāpju un ciešanu katlā, maina situāciju. Ar savu būtību, esību un spēku viņi to maina, izveidojot ko jaunu un iedvesmojošu. Viņi piesātina to ar burvīgu smaržu, neatkārtojamu garšu un sulīgu krāsu, radot ko tādu, kas vēlāk veldzē ne tikai viņus pašus, bet arī Dzīvi, liekot to svinēt vienmēr. "
Traurenis.
Reiz dzīvoja Skolotājs,
kurš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Tomēr viens no mācekļiem izdomāja
jautājumu, uz kuru Skolotājs, viņaprāt, nezinās vis, ko atbildēt. Viņš devās uz
pļavu, noķēra tur taureni un noslēpa savās plaukstās. Taurenis sitās un
mēģināja izkļūt no plaukstām, bet māceklis turēja cieši un jautāja Skolotājam:
"Sakiet, vai manās rokās ir dzīvs vai beigts taurenis?" Viņa aprēķins
bija vienkāršs: ja Skolotājs teiks, ka beigts, viņš palaidīs taureni vaļā, ja
teiks, ka dzīvs, acumirklī saspiedīs rokas. "Nu tad - dzīvs vai
miris?"
Skolotājs paskatījās uz mācekli un teica: "Viss tavās rokās."
Profesors.
Kāds profesors filosofijas
lekcijas sākuma stāvēja pie galda, uz kura bija izkārtoti dažādi priekšmeti.
Kad lekcija sākās, viņš neko nesakot paņēma lielu, tukšu burku un piepildīja to
ar golfa bumbiņām. Un tad viņš jautāja studentiem, vai burka ir pilna. Viņi
piekrītoši atbildēja, ka esot. Tad profesors paņēma kasti ar oļiem un iebēra
tos burkā. Oļi ieripinājās spraugās starp bumbām. Un viņš atkal jautāja
studentiem, vai burka ir pilna. Viņi piekrita. Tad profesors paņēma kasti ar
smiltīm un iebēra tās burkā. Smiltis piepildīja visas spraudziņas starp oļiem
un golfa bumbiņām. Un viņš no jauna jautāja studentiem, vai viņi piekrīt, ka
burka ir pilna, uz ko studenti atbildēja ar vienbalsīgu "JĀ". Tad
profesors paņēma no galda apakšas divas alus pudeles, atvēra tās un ielēja
pilnajā burkā. Alus iesūcās smiltīs.
Studenti sāka smieties. "Un tagad!', teica
profesors, kad smiekli bija pierimušies, "es gribu, lai jūs atzītu, ka šī
burka atspoguļo visu jūsu dzīvi. Golfa bumbas ir svarīgākās lietas tajā -
ģimene, bēmi, veselība, draugi, mīļākās aizraušanās - lietas, kas, kad viss
cits ir zaudēts, vienmēr paliek un jūsu dzīve joprojām ir piepildīta. Oļi ir
parējās lietas, kas svarīgas jūsu dzīvē, kā, piemēram darbs, māja, mašīna.
Smiltis ir viss pārējais - mazas lietiņas, kas piepilda jūsu ikdienu, dzīvi.
Padomājiet! Ja jūs vispirms piepildiet to ar
smiltīm, neatliek vairs vietas, nedz oļiem, nedz golfa bumbām.
Tieši tāpat notiek ar katra jūsu dzīvi. Ja jūs
tērējat pārāk daudz laika niekiem, jūs tā arī nepiepildīsiet to, ar jums
patiesi svarīgām lietam. Pievērsiet uzmanību lietām, kas ir vissvarīgākās jūsu
laimei! Rotaļājieties ar bērniem! Aiciniet vecākus vakariņās! Dodieties
makšķerēt! Nosviniet vēlreiz astoņpadsmit gadu jubileju! Jums vienmēr
atradīsies cits laiks, lai iztīrītu māju, lai savestu to kārtībā. Parūpējieties
par golfa bumbām vispirms. Viss pārējais ir tikai smiltis.
Viens students pacēlis roku jautāja:
"Profesor, bet - kāda ir alus nozīme tajā?" Profesors pasmaidīja un
teica:" Man prieks, ka Tu jautā! Ar to es gribēju jums parādīt, ka -nav
svarīgi, cik piepildīta ir jūsu dzīve, lai tajā vienmēr atrastos vieta paris
aliņiem."
Kaķis.
Vecais, gudrais kakis bij apgulies zalite un sildijas saule.
Garam aizskreja mazs,ash kakens. Vinsh kulenoja, apgriezas un atkal saka skriet
pa apli.
-Ko tu dari?- jautaja vecais kakis
-Es meginu nokert savu asti!- aizelsies atbildeja kakens.
-Bet prieks kam?- iesmejas kakis
-Man teica-ka mana aste ir mana laime. Ja es nokersu asti, es nokersu savu
laimi. Tapec es jau treso dienu skraidu vinai pakal. Bet vina visu laiku
aizslid no manim.
-Ja- pasmaidīja gudrais kaķis- Es ar, tāpat ka tu, kādreiz skraidīju pakal
savai laimei. Bet viņa visu laiku aizslīdēja. Tad man apnika, un es atstāju šo
nodarbi. Pēc kāda laika es sapratu, ka nav jēgas dzīties pēc laimes. Viņa
vienmēr seko man pa pēdām. Lai kur ari es nebūtu, mana laime vienmēr ir man
blakām. Vajag tikai vienmēr atcerēties par to.
Saruna ar Eņģeli.
Vecakais engelis stingri skatas uz padoto,
-Zino.Divos vardos.
-Dzivs.Staiga uz darbu.Uz kaut ko cer.
-Uz ko?
-Gruti pateikt.Divas reizes radiju vinam laimigu sapni- neredz. Saka,ka darba
piekust.
-Un kas darba?
-Ka jau visiem. Prieksnieciba.Stres. Runas.
-Prieksnieciba stingra?
-Ka jau prieksnieciba. Ka visiem. Baidas vins nez kapec....
-Bailes dzini projam?
-Protams. Ari cela uz ofisu. Ar sparniem virs galvas vicinaju.Pat makonus
dzenaju.
-Simpatiska svesiniece cela. Uz papedisiem. ar kairinosu smarzu aromatu.
-Protams. Ar pierem liku saskrieties.
-Un?
- Neka."piedodiet" un savas domas ieksa.
-Un pec darba?
-Veikali. Televizors> Netiri trauki. Internets.Miegs.
-Televizoru lauzi?
-Protams. Vins jaunu nopirka....
-Internetu atsledzi?
-Piecas dienas pec kartas. Vins saka ilgak palikt darba.
-Ta...un brivdienas?
-Miegs lidz pusdienlaikam.Dzivokla uzkopsana. Vakara- draugi,bezjedzigas
sarunas, snabis. Majup velu nakti. No rita ar galvassapem zem deka. Televizors.
dators.
-Un vina?
-Turpat blakam. tikai tris majas talak. uz vienu lielveikalu pec produktiem
staiga.
-Rinda liki saskrieties?
- Vairakas reizes. Un autobusa pietura ari.
- Roku linijas parbaudiji?
- Jaa! Sakrit! Ta ir tada pilseta.... Tada dzive..... Es to nevaru
izdarit.....Neizpildams uzdevums!
-Kas vel nebus! Kur tavs specigo iedarbibas lidzeklu saraksts?
-Luk, sef. Gripa ar temperturu un murgiem. Izmezgijums,luzums. Automasinas
avarija. Bankrots. Ugunsgreks.Nemieri ielas. Finansu krize. Pilsonu
kars......
-Gana. No si briza uzskati, ka milestibas laba arkartejiem apstakliem atlauju
esi sanemis. Tikai sakumam izvelies kaut ko vienu.
"Kāds ķēniņš reiz iegājis dārzā un atradis tur
novītušas un mirstošas puķes, krūmus un kokus. Uz jautājumu ”Kas noticis?”
–ozols atbildēja, ka mirstot tāpēc, ka nespējot izaugt tik slaids kā egle. Kad
ķēniņš jautājis eglei, kas vainas – tā sagumusi un teikusi – tas tāpēc, ka
nespējot radīt vīnogas kā vīnogulājs. Bet vīnogulājs bijis bez spēka, jo
nespējis ziedēt kā roze.
Beigās ķēniņš atrada vienu augu, kurš ziedēja un bija svaigs kā arvien. Tā bija
saulespuķe. Viņa teica: „Kad tu mani stādīji, man bija skaidrs, ka tu vēlies
saulespuķi. Ja tu gribētu ozolu, vīnogulāju vai rozi, tu tos arī būtu stādījis.
Tāpēc es domāju, tā kā nevaru būt nekas cits, kā vien tas, kas esmu, es mēģinu
no visas sirds būt es pati!”
Pusdienas ar Dievu.
Kāds mazs zēns ļoti gribēja sastapt Dievu. Viņš zināja, ka
Dievs dzīvo tālu un ka jāgatavojas ilgam ceļam. Viņš paņēma savu somu, ielika
tur cepumus un dažas pudeles salda dzēriena. Tad viņš uzsāka ceļu. Noejot trīs
kvartālus, viņš satika vecu sieviņu. Viņa sēdēja parkā un vēroja baložus.
Zēns apsēdās viņai blakus un atvēra savu somu. Viņš grasījās padzerties, kad
pamanīja, ka vecā sieviņa izskatās izsalkusi, tāpēc viņš piedāvāja viņai
cepumus. Vecā sieviņa pateicīgi tos pieņēma un pasmaidīja viņam.
Viņas smaids bija tik jauks, ka zēns to gribēja vēlreiz ieraudzīt. Tāpēc viņš
piedāvāja viņai dzērienu. Viņa atkal pasmaidīja. Zēns bija tik priecīgs!
Viņi pavadīja visu pēcpusdienu parkā, ēdot un smaidot, bet viņi nepārmija
nevienu vārdu. Kad palika tumšs, zēns apjēdza to, cik noguris viņš bija un viņš
piecēlās, lai ietu prom, bet, paejot uz priekšu pāris soļus, viņš apgriezās,
pieskrēja pie vecās sieviņas un apskāva viņu. Viņa deva viņam vislielāko
smaidu.
Vēlāk, kad zēns atvēra savas mājas durvis, viņa māte bija pārsteigta par prieku
viņa sejā.
Viņa jautāja: „Ko tu šodien tādu darīji, ka esi tik priecīgs?”
Viņš atbildēja: „Man bija pusdienas ar Dievu.” Bet, pirms māte spēja atbildēt,
viņš piemetināja, „Un, zini, ko? Viņai ir visskaistākais smaids, kādu esmu
jebkad redzējis!”
Vēlāk, vecā sieviņa, arī pilna prieka, pārradās savās mājās. Viņas dēls stāvēja
kā sastindzis, brīnoties par lielo mieru viņas sejā, tāpēc viņš pajautāja:
„Māt, ko tu šodien tādu darīji, kas tevi padarīja tik priecīgu?”
Viņa teica: „Es ēdu cepumus parkā, kopā ar Dievu.” Pirms dēls ko spēja
atbildēt, viņa teica: „Zini, Viņš ir daudz jaunāks, nekā es biju
domājusi.”
Pārāk bieži mēs nenovērtējam pieskāriena, smaida, jauka vārda, dzirdīgas auss,
godīga komplimenta vai mazākās rūpju izpausmes spēku. Tam visam ir spēks
izmainīt mūsu dzīves.
Cilvēki ienāk mūsu dzīvēs ar kādu mērķi, uz īsu brīdi vai pat uz visu
mūžu.
Ļauj viņiem sajust to, cik viņi tev ir svarīgi. Aizej pusdienās ar
Dievu...
Tīra papīra lapa.
Reiz kāds skolotājs pieaicināja savus mācekļus un parādīja
viņiem tīru papīra lapu, kura vidū atradās melns punkts.
- Ko jūs te redzat? – uzprasīja skolotājs.
- Punktu. – viens no viņiem atbildēja.
- Melnu punktu, - apstiprināja cits.
- Melnu treknu punktu, - pielaboja trešais.
Tad viņu iemīļotais skolotājs apsēdās stūrī un sāka raudāt.
- Pasaki mums, par ko tu tik rūgti raudi? – izbrīnījās mācekļi.
- Es raudu par to, ka visi mani mācekļi ieraudzīja tikai mazu melnu punktu un
neviens no viņiem nepamanīja baltu tīru lapu…
Pēteris.
Pēteris bija mazs un kustīgs zēns. Visi viņu mīlēja –
ģimene, skolotāji un draugi. Bet viņam piemita viens trūkums: Pēteris nekad
nespēja izdzīvot pašreizējo brīdi. Viņš nemācēja priecāties par dzīvi.
Uzturēdamies skolā, viņš ilgojās pēc rotaļām brīvā dabā. Rotaļājoties brīvā
dabā, viņš ilgojās pēc vasaras brīvdienām. Viņš nemitīgi ilgojās pēc kaut kā
tāda, kā viņam nebija, nekad nemēģinot izdzīvot ikvienu mirkli, kas pildīja
viņa dienas. Kādu rītu Pēteris klaiņoja pa mežu, kas atradās netālu no viņa
mājām. Juzdamies noguris, viņš apsēdās zemē atpūsties un iesnaudās. Pēc dažām
minūtēm, kas bija pavadītas dziļā miegā, viņš izdzirdēja saucam viņu vārdā. „Pēter!
Pēter!” kaut kur no augšas skanēja spalga balss. Kad zēns lēnām atvēra acis,
viņš izbiedēts ieraudzīja sev līdzās stāvam dīvaina izskata sievieti. Viņai
varēja dot vairāk kā 100 gadu, bet sniegbaltie mati šķipsnās vēlās pāri pleciem
kā pūkaina sagša. Izdēdējušajā rokā sieviete turēja mazu kamoliņu, no kura
nokarājās garš zeltīts pavediens.
„Pēter”, viņa zēnu uzrunāja, „šis ir tavs dzīves pavediens. Ja pavilksi to
mazliet, stunda paies kā pāris sekundes. Ja pavilksi stiprāk, dienas paskries
kā pāris minūtes. Un, ja vilksi no visa spēka, tad mēneši un pat gadi
aiztrauksies vēja spārniem.”
Šāds atklājums Pēteri ļoti satrauca. „Es gribētu to paņemt, ja drīkst,” viņš
pieklājīgi palūdza. Vecā sieviete žigli pieliecās un iedeva kamoliņu ar zelta
pavedienu zēnam.
Nākamajā dienā Pēteris sēdēja klasē nemierīgs un nogarlaikojies. Tad viņš
atcerējās savu jauniegūto rotaļlietu. Mazliet pavelkot zeltīto pavedienu, viņš
tai pašā brīdī atradās mājās un rotaļājās dārzā. Aptvērušam burvju pavediena
spēku, Pēterim drīz vien apnika būt vienkāršam skolas zēnam. Viņš ilgojās kļūt
par pusaudzi, ar visiem tiem priecīgi satraucošajiem pārdzīvojumiem, ko solīja
šāds vecums. Un tā nu viņš atkal paņēma kamoliņu un pavilka zelta pavedienu
stiprāk.
Nu viņš vienā mirklī kļuva par pusaudzi. Ar ļoti jauku un skaistu meiteni,
vārdā, Elīza blakus. Bet Pēteris vēl aizvien nebija apmierināts. Viņš nekad
nebija pratis izbaudīt pašreizējo mirkli, paraugoties apkārt uz visām tām
brīnumainajām lietām, ko dzīve tam katrā brīdī dāvāja. Tā vietā Pēteris ilgojās
būt pieaudzis. Un tā nu viņš zeltīto pavedienu parāva ļoti spēcīgi. Un vienā
mirklī garām aiztraucās gadi. Tagad viņš bija pārtapis par pieaugušu vīru
pusmūža gados. Elīza tagad bija viņa sieva, un viņiem bija pilna māja bērnu.
Bet Pēteris pamanīja arī ko citu. Viņa mati, kas reiz mirdzēja kraukļa melnumā,
bija sākuši sirmot. Un viņa māmiņa, kuru viņš tik ļoti mīlēja, bija kļuvusi
veca un nespēcīga. Pēteris vēl aizvien nejutās apmierināts. Viņš nekad nebija
apguvis prasmi izdzīvot pašreizējo brīdi. Un tā nu viņš atkal strauji pavilka
burvju pavedienu un gaidīja, kas tagad notiks.
Tagad Pēteris bija pārtapis par deviņdesmitgadīgu sirmgalvi. Viņa tumšie,
biezie mati bija kļuvuši balti kā sniegs. Viņa skaistā, jaunā sieva Elīza arī
bija kļuvusi veca un tagad jau vairākus gadus kā mirusi. Viņa brīnišķīgie bērni
bija izauguši lieli un devušies projām no mājām, lai dzīvotu paši savu dzīvi.
Un Pēteris pirmo reizi mūžā saprata, ka dzīvi visā tās daudzveidīgajā skaistumā
nemaz nav iepazinis. Viņš nekad nebija kopā ar saviem bērniem devies makšķerēt,
nedz kopā ar Elīzu mēness piestarotā naktī gājis pastaigāties. Viņš nekad
nebija stādījis dārzu, nedz arī izlasījis kādu no tām brīnišķīgajām grāmatām,
kuras mīlēja lasīt viņa māte. Tā vietā viņš bija steigā izskrējis cauru dzīvei,
ne mirkli neapstādamies, lai ieraudzītu to labi, ko dzīve ik brīdi
piedāvāja.
Izdarījis šādu atklājumu, Pēteris ļoti noskuma. Viņš nolēma aizstaigāt uz mežu,
kur mēdz klejot, zēns būdams, lai sakārtotu domas un veldzētu dvēseli. Iegājis
mežā, viņš ievēroja, ka no sīkajām atvasītēm, kuras bija redzējis bērnībā,
izauguši vareni ozoli. Mežs bija izvērties par īstu Paradīzes stūrīti. Pēteris
atlaidās kādā zālainā klajumiņā atpūsties un iesnaudās. Brīdi vēlāk viņš
izdzirda kādu saucam viņu vārdā: „Pēter! Pēter!” balss viņu uzrunāja. Viņš
pārsteigts atvēra acis un ieraudzīja to pašu veco sievieti, kura pirms daudziem
jo daudziem gadiem bija viņam iedevusi burvju kamoliņu ar zeltīto
pavedienu.
„Nu, kā tev patika man īpašā dāvana?” viņa vaicāja.
Pēteris nevilcinādamies atbildēja: „Sākumā tā man sagādāja prieku, bet tagad es
to ienīstu. Visa mana dzīve ir paslīdējusi garām, neļaujot neko no tās
izbaudīt. Tajā, protams, būtu bijuši gan skumji, gan priecīgi brīži, bet man
nebija iespējas izbaudīt arī tos. Savā dvēselē es jūtos pilnīgi iztukšots. Man
ir pietrūcis dzīvošanas prieks”.
„Tu esi ļoti nepateicīgs”, sacīja vecā sieviete. „Tomēr es vēl izpildīšu vienu
tavu pēdējo vēlēšanos”. Pēteris mirkli padomāja un steidzīgi sacīja: „Es atkal
gribētu būt mazs skolas zēns un izdzīvot dzīvi vēlreiz.” Tad viņš iegrima dziļā
miegā.
Pēc brīža Pēteris atkal izdzirda kādu saucam viņu vārdā un atvēra acis. „Kas
tas šoreiz varētu būt?” viņš neizpratnē nodomāja. Atvēris acis, viņš laimīgs
ieraudzīja savu māti, noliekušos pār viņa gultiņu. Viņa izskatījās jauna,
vesela un starojoša. Pēteris saprata, ka dīvainā sieviete, kuru sastapa mežā,
patiešām bija izpildījusi viņa vēlēšanos un atgriezusi to atpakaļ
bērnībā.
„Pēter, pasteidzies! Tu esi pārāk ilgi gulējis. Ja tu šajā mirklī necelsies
augšā, tu sapņu dēļ nokavēsi skolu,” māte viņu brīdināja.
Laikam nav jāsaka, ka Pēteris burtiski izlidoja no gultas un sāka dzīvot tā, kā
bija vēlējies. Pētera dzīve kļuva skanīga un piepildīta. Tajā netrūka nedz
prieka, nedz apmierinājuma, nedz pacilātības. Bet viss notika tikai tad, kad
viņš pārtrauca upurēt tagadni nākotnei, pilnā mērā izdzīvojot ik brīdi, ko
dzīve tam sniedza.
5 gudrie.
Pieci gudrie reiz apmaldījās mežā
Pirmais sacīja: „Es iešu pa kreisi – tā man saka intuīcija”.
Otrais sacīja: „Es iešu pa labi – ne velti ‘pa labi’ skan tāpat kā ‘labi’”.
Trešais sacīja: „Es iešu atpakaļ – no turienes mēs atnācām, tātad es noteikti
iziešu no meža”.
Ceturtais sacīja: „Es iešu uz priekšu – ir jāvirzās tālāk, mežs noteikti reiz
beigsies un sāksies kas jauns”.
Piektais sacīja: „Nevienam no jums nav taisnība. Ir labāks veids. Pagaidiet
mani”. Viņš atrada visaugstāko koku un uzrāpās tajā. Kamēr viņš tajā rāpās,
pārējie izklīdi katrs uz savu pusi. No augšas viņš redzēja, kurp jāiet, lai no
meža varētu iziet visātrāk. Tagad viņš pat varēja pateikt, kādā secībā līdz
meža malai tiks pārējie gudrie. Viņš uzrāpās vēl augstāk un varēja saskatīt
visīsāko ceļu. Viņš izrādījās tieši virs problēmas un to atrisināja labāk par
pārējiem! Viņš zināja, ka visu izdarījis pareizi. Bet citi – nepareizi. Viņi
bija stūrgalvīgi, viņi to nepaklausīja. VIŅŠ bija īstens Gudrais!
Bet tas vēl nav viss, jo... viņš kļūdījās.
Visi gudrie rīkojās gudri un pareizi. Tas, kurš devās pa kreisi, nokļuva pašā
biezoknī. Viņam nācās badoties un cīnīties ar mežonīgiem zvēriem. Bet viņš
iemācījās mežā izdzīvot, kļuva par daļu no tā un varēja to iemācīt citiem.
Tas, kurš devās pa labi, satika laupītājus. Viņi tam atņēma visu un piespieda
laupīt kopā ar tiem. Bet pēc kāda laika viņš pamazām laupītājos atmodināja to,
ko tie bija aizmirsuši – cilvēcīgumu un līdzjūtību. Daudziem no tiem nožēla
bija tik spēcīga, ka pēc viņa nāves daudzi no laupītājiem paši kļuva par
gudrajiem.
Tas, kurš devās atpakaļ, izveidoja caur mežu taciņu, kura drīz vien kļuva par
ceļu visiem tiem, kuri vēlējās izbaudīt meža pastaigu, bet neriskējot
apmaldīties.
Tas, kurš devās uz priekšu, kļuva par atklājēju. Viņš nonāca vietās, kur
neviens iepriekš nebija spēris savu kāju un atklāja cilvēkiem daudzas jaunas
iespējas, pārsteidzošus ārstniecības augus un lieliskus dzīvniekus.
Tas, kurš uzrāpās kokā, kļuva par speciālistu, kurš palīdz atrast īsāko ceļu.
Pie viņa vērsās visi tie, kuri vēlējās pēc iespējas ātrāk atrisināt savas
problēmas – pat, ja tas nedos nekādu attīstību. Tā nu visi pieci gudrie
izpildīja savu uzdevumu.
Eņģeļi-ceļotāji.
Divi eņģeļi-ceļotāji apstājās pārnakšņot kādā bagātas
ģimenes mājā. Ģimene nebija pārāk viesmīlīga un nevēlējās izmitināt eņģeļus
savā viesistabā. Tā vietā eņģeļi tika izmitināti aukstā pagrabstāvā. Klājot
gultas, vecākais no eņģeļiem pamanīja sienā caurumu un to aiztaisīja. Kad
jaunākais eņģelis to pamanīja, jautāja, kāpēc. Vecākais atbildēja:
- Lietas nav tādas, kādas tās šķiet.
Nākamajā naktī viņi rada naktsmītni kādā ļoti nabadzīga, bet viesmīlīga vīra un
viņa sievas mājā. Mājas saimnieki dalīja ar eņģeļiem nedaudz ēdiena, kas jau nu
viņiem bija, un sacīja, lai eņģeļi guļot viņu gultās, jo tā viņi labāk
izgulēšoties. No rīta pamostoties, eņģeļi sastapa saimniekus raudam. Viņu
vienīgā govs, kuras piens deva ģimenei vienīgos ienākumus, bija nomirusi.
Jaunākais eņģelis jautāja vecākajam:
- Kā gan tas varēja atgadīties? Pirmajam vīram vija viss, bet tu viņam vēl
palīdzēji. Otrai ģimenei bija maz, bet tā visā dalījās, tomēr tu ļāvi nomirt
viņu vienīgajai govij. Kāpēc?
- Lietas nav tādas, kādas tās šķiet. Kad mēs bijām pagrabā, es sapratu, ka
caurums sienā bija zelta slēptuve. Saimnieks bija rupjš un nevēlējās darīt
labu. Es salaboju sienu, lai slēptuve netiktu atrasta. Kad nākamajā naktī mēs
gulējām gultās, pēc saimnieka sievas atnāca nāves eņģelis. Es viņam atdevu
govi. Bet apbedīs viņu tur, kur ir paslēpts zelts. Lietas nav tādas, kādas tās
šķiet. Mēs nekad nezinām visu. Un pat ja tevī ir ticība, tev vēl ir jāuzticas,
ka viss, kas atnāk, tev dod tikai labu. Bet to saprot tikai ar laiku.
Bīstamā mantra.
Kāds guru sarunājās ar saviem jaunajiem skolēniem, kuri
prasīja, lai viņš tiem pastāstot par Svēto mantru, ar kuras palīdzību var dzīvē
atgriezt mirušos.
- Ko jūs iesāksiet ar tik bīstamām zināšanām? – pajautāja guru.
- Neko. Tā tikai vēl vairāk stiprinās mūsu ticību, - atbildēja skolēni.
- Mani bērni, par agru iegūtas zināšanas ir bīstamas, - teica vecais vīrs.
- Kad zināšanas ir pāragras? – tie nerimās.
- Kad tās dod spēku tam, kam vēl nepietiek vieduma, kam noteikti jābūt kopā ar
spēku.
Lai arī kā, skolēni turpināja tincināt un svētais cilvēks, pat par pārsteigumu
sev, nočukstēja tiem Svēto mantru, brīdinot, ka izmantot to var tikai ārkārtīgi
uzmanīgi.
Drīz pēc tam skolēnu grupa devās cauri tuksnesīgai vietai, kur mētājās saulē
izbalējuši kauli. Ar vieglprātību, kāda piemīt vienīgi pūlim kopā esot, viņi
nolēma pamēģināt mantras darbību, kuru gan drīkst izmantot vienīgi pēc ilgas
meditācijas. Nepaspēja viņi izteikt brīnumvārdus, kad kauli lēnām sāka apaugt
ar miesu un drīz vien pārvērtās par nikniem vilkiem, kuri tiem metās virsū un
saplosīja.
Dvēseles saruna ar Dievu.
- Hallo, sveicināti! Vai es varu parunāt ar Dievu?
- Sveicināti! Savienoju!
- Sveika, mana Dvēsele! Uzmanīgi tevī klausos!
- Dievs, drīz būs Jaunais gads! Lūdzu, piepildi manas vēlēšanās!
- Protams, mīļā, visu, ko vēlies! Bet vispirms es savienošu tevi ar izpildīto
vēlmju nodaļu, - pacenties saprast, kādas kļūdas tu iepriekš esi pieļāvusi!
... Metāliska balss klausulē: „Uzgaidiet, lūdzu, mirklīti, tūlīt savienosim ar
vēlmju nodaļas operatoru”...
- Sveicināti! Ko vēlējāties uzzināt?
- Labdien! Dievs ieteica jums piezvanīt un sacīja, ka pirms jaunu vēlmju
izteikšanas būtu labi noklausīties iepriekšējās.
- Skaidrs. Mirklīti.. Tā, lūdzu. Visas dvēseles vēlmes. Klausāties?
- Protams, ļoti uzmanīgi.
- Nu tad sāksim ar iepriekšējo gadu:
1) Šis darbs ir apnicis! (izpildīts: ‘darbs apnicis!’)
2) Vīrs nepievērš uzmanību! (izpildīts: ‘nepievērš!’)
3) O, man kaut nedaudz naudas! (izpildīts: naudas – nedaudz!)
4) Man vismaz kaut kādu dzīvoklīti! (izpildīts: 10 stāvā, jumts tek. Prasījāt
‘vismaz kaut kādu’!)
5) Man kaut nelielu mašīnīti! (izpildīts: Zaporožecs)
6) Nu kaut jel atvaļinājumā, vienalga kur (izpildīts: pie vīramātes uz laukiem,
viņai tieši nepieciešamas darba rokas)
7) Nu kas tas ir, neviens nedāvina ziedus (izpildīts: ziedus nedāvināt!)
... Turpināt? Te klausāmais apmēram gada garumā!
- Nē, paldies, es visu sapratu! Savienojiet, lūdzu, atpakaļ ar Radītāju!
- Dievs, es visu sapratu!!! Es sapratu, ka Tu man vienmēr palīdzi un visu
piepildi! Bet tagad es gribu visu tā kārtīgi apdomāt. Vai es varu pārzvanīt
nedaudz vēlāk?
... balss, šķiet, uzsmaida...
- Protams, dārgā! Kā vēlies!
Ērglis un vista.
Reiz notika tā, ka ērgļa ola kaut kādā veidā nokļuva kāda
fermera šķūnī vistas perēklī blakus citām olām. Pēc kāda laika kopā ar citiem
cālēniem izšķīlās arī mazais ērglēns.
Pagāja vēl kāds laiks un mazais putnēns sajuta neizsakāmu vēlmi lidot. Un tā
viņš jautāja mātei-vistai:
- Kad es iemācīšos lidot?
Nabaga vista nemaz neapzinājās, ka neprot lidot, un viņai nebija ne mazākās
nojausmas, ko dara citi putni, lai iemācītu savus mazos lidot. Tomēr viņai bija
kauns atzīt savu nepilnību, un tāpēc viņa atbildēja:
- Vēl par agru, mazais. Par agru. Pagaidi, es tevi iemācīšu, kad būsi tam
gatavs.
Pagāja mēneši, un mazais sāka nojaust, ka māte neprot lidot. Bet viņš nespēja
saņemties patstāvīgam lidojumam, jo tas bija pretrunā ar milzīgo pateicību, ko
viņš izjuta pret putnu, kas to bija uzaudzinājusi.
Frizieris.
Kāds cilvēks reiz atnāca uz frizētavu, lai, kā jau ierasts,
nogrieztu matus un noskūtu bārdu. Viņš runājās ar frizieri, kas viņu apkalpoja.
Runājās viņi par daudz ko, un kādā brīdī sāka runāt arī par Dievu.
Frizieris teica:
- Lai arī ko jūs man teiktu, es neticu, ka Dievs ir.
- Kāpēc? – pajautāja klients
- Nu tas taču tāpat ir skaidrs. Atliek tik iziet uz ielas, lai pārliecinātos,
ka Dieva nav. Nu pasakiet, ja reiz Dievs pastāv, kāpēc ir tik daudz slimu
cilvēku? Kur rodas ielu bērni? Ja Dievs patiešām eksistētu, nebūtu ne ciešanu,
ne sāpju. Grūti iedomāties mīlošu Dievu, kurš visu šo pieļauj.
Klients kādu brīdi padomāja, bet nolēma paklusēt, lai neuzkurinātu strīdu. Kad
frizieris beidza savu darbu, klients devās prom. Izgājis no frizētavas, viņš
ieraudzīja uz ielas apaugušu, bārdainu cilvēku (šķita, ka viņš nebija skuvies
jau veselu mūžību). Tad klients atgriezās frizētavā un teica frizierim:
- Zināt, ko es jums pateikšu? Frizieru nav.
- Kā tā? – pārsteigti jautāja frizieris. – Vai tad es neskaitos? Es taču esmu
frizieris.
- Nē! – izsaucās klients. – Viņi neeksistē, citādāk nebūtu apauguši, neskuvušos
cilvēku, kā, lūk, tur, uz ielas.
- Nu, mīļais cilvēk, lieta jau nav frizieros. Vienkārši cilvēki paši pie manis
nenāk.
- Tur jau tā lieta! – apstiprināja klients. – Es jau par to pašu: Dievs ir.
Vienkārši ļaudis pie viņa neiet. Lūk, kāpēc pasaulē ir tik daudz sāpju un
ciešanu.
Kā praktizēt devīgumu.
Kāds nabags reiz satika Budu. Un viņš tam pajautāja: „Buda,
kāpēc es esmu tik nabadzīgs?” Buda atbildēja: „Tāpēc, ka tu nepraktizē
devīgumu.”
Nabags tūlīt padomāja, ka viņam noteikti jābūt bagātam, lai to varētu darīt.
Viņš sacīja: „Buda, bet kā man to darīt, ja man nav nekā, ko dot citiem.”
Buda atbildēja: „Tev ir piecas lietas, ar kuru palīdzību tu devīgumu varētu
praktizēt, tomēr tu to nedari.”
Acis nabagam kļuva lielas, un viņš atkal jautāja: „Pastāsti, lūdzu, kas tās
piecas lietas ir?”
Buda sacīja: „Ar savu seju tu vari dāvāt smaidu citiem, bet tu to nedari. Ar
savām acīm tu vari lūkoties citos ar mīlestību un rūpēm, bet tu to nedari. Ar
savu muti tu vari teikt ko labu citiem, bet tu to nedari. Sirdī vari vēlēt
citiem laimi, bet tu to nedari. Un ar savu ķermeni tu vari darīt ko labu
citiem, bet tu to nedari.”
Un Buda to teica ne tikai nabagajam, bet ikvienam no mums.
Kliedz skaļāk.
Kāds jauneklis dzen-budists iemīlēja reiz meiteni un
piedāvāja tai kļūt par viņa sievu; meitene piekrita, bet sacīja, ka viņai esot
nelāgs raksturs – viņa esot nesavaldīga un kliedzot. Jauneklis teica, tam
neesot nozīmes – Es mīlu tevi tādu, kāda tu esi. Viņam bija tik viens lūgums,
lai reizēs, kad viņš meditēšot, viņa kliedzot skaļāk, lai viņš iemīlētu tās
brīnumaino kliegšanu un to harmonizētu ar tukšumu. Viņa nesaprata, bet
piekrita.
Sāka abi dzīvot kopā, vīrs nodevās meditācijai. Sievai nepatika ilgā vīra
klusēšana un viņa sāka kliegt – izpaust savas pretenzijas. Viņu nekas
neietekmēja. Pēc četrām stundām sieva aizsmaka un saprata, ka vēl tikai
nedaudz, un viņa zaudēs balsi. Sabēdājās, apsēdās uz grīdas un klusē. Vīrs
pagriežas un saka:
- Kāpēc tu, mīļā, vairs nekliedz? Es jau gandrīz iemīlēju tavu balsi, palika
vien mazdrusciņ, lai to harmonizētu ar tukšumu.
Sieva klusēdama palūkojās vīrā un nočukstēja, ka vairs nevarot pakliegt. Vīrs
piecēlās un teica, ka mīlēšot viņu arī bez kliegšanas, jo viņš viņu mīlot tādu,
kāda tā esot. Atnesa siltu zaļo tēju un ilgi sievai stāstīja par klusumu,
meditāciju un to, cik daudz pasauļu atrodas vienā tasītē tējas.
Līdzība par sievietes radīšanu.
Kad Dievs 6. dienā radīja sievieti, viņš strādāja līdz vēlam
vakaram. Pie viņa pienāca eņģelis un jautāja: „Kāpēc tu tik daudz tam tērē
laika?”
Dievs atbildēja: „Paraugies uz visām specifikācijām, kuras jāievēro, lai viņu
radītu. Viņai ir jābūt viegli mazgājamai, bet viņa nevar būt skulptūra, viņai
ir jābūt no vairāk kā 200 kustīgām daļiņām, bet tajā pašā laikā viņai ir
graciozi jākustās. Viņai ir jāspēj sevi izārstēt, ja tā saslimst. Jāstrādā 18
stundas diennaktī. Viņai var būt tikai divas rokas, bet jāprot apskaut ar tām
vairākus bērnus, turklāt jāapskauj tā, lai pārietu jebkādas sāpes, vienalga vai
tas būtu savainots ceļgals vai dvēsele.”
Eņģelis bija pārsteigts: „Tas ir standarta modelis? Tas taču nav iespējams!
Pārāk daudz darba vienai dienai. Atliksim uz vēlāku.”
„Nē,” atbildēja Dievs, „Es gribu pabeigt jau šodien, viņa mūs pats mīļākais, ko
būšu radījis.”
Eņģelis pienāca tuvāk un pieskārās sievietei. „Bet viņa ir tik maiga!”
„Jā, viņa ir maiga, bet es viņu izveidoju arī ļoti stipru. Tu pat iedomāties
nespēj, ko viņa ir spējīga izturēt un pārciest. Viņa izskatās trausla, bet viņā
ir milzīgs spars.”
„Bet domāt viņa var?” pajautāja eņģelis.
Dievs atbildēja: „Viņa spēj ne tikai domāt, bet arī pārliecināt.”
Eņģelis pieskārās sievietes vaigam. „Dievs, man šķiet viņa tev ir sanākusi
bojāta – viņa tek.”
„Nē, viņa nav bojāta, tās ir asaras,” paskaidroja Dievs.
„Kam tās ir domātas?” interesējās eņģelis.
„Tās izsaka viņas skumjas, viņas mīlestību, viņas vientulību, viņas ciešanas un
viņas lepnumu.”
Eņģelis likās pavisam pārsteigts. „Dievs, tu esi ģēnijs! Tu esi padomājis par
visu. Sieviete ir patiešām pārsteidzoša!”
„O, jā,” sacīja Dievs. „Viņā ir spēks, kas var pārsteigt vīrieti. Viņa var
smieties, kad patiesībā gribas raudāt. Viņa var smaidīt, kad patiesībā māc
bailes. Viņa palīdzēs otram, kaut viņai pašai būs vajadzīga palīdzība. Viens
vienīgs viņas skatiens var paveikt to, kas vīrietim nav pa spēkam...”
Eņģelis nespēja pateikt ne vārda un stāvēja kā noburts.
Tad Dievs nedaudz ievilka elpu: „Bet ir viņā viena lieta, kas nav īsti laba.
Kāds trūkums, kas var sabojāt visu dzīvi, ja vien viņa pati to neizlabos.”
„Kas tad tas ir?”
„Viņa nezina savu cenu...”
Andželika un draugi.
Šis ir viens no pirmajiem Kraijona
stāstiem, kurā tiek stāstīts par cilvēka dzīvi un to, kādu lomu tajā spēlē
eņģeļi-skolotāji. Tajā tiek stāstīts par mūsu līgumiem, par mūsu sadarbību ar
šiem skolotājiem un parastu cilvēku mīlestību uz Dievu.
Mani dārgie, jums līdzās atrodas ar jums dziļi saistītas būtnes, kuras jūs pazīstat
tikpat labi kā sevi. Tie ir jūsu skolotāji. Daži tos sauc par eņģeļiem vai
garīgajiem skolotājiem, bet pirmāk kārtām jau tie ir jūsu labākie draugi. Viņi
ir jums līdzās priekos un bailēs, viņi jums ir ‘pierakstīti’ un jūs ļoti mīl.
Te būs stāsts par to, kā tad viss notiek. Tajā jums ar mīlestību tiek pasniegta
patiesība...
Iztēlojieties trīs eņģeļus. Viņi visi tika uzaicināti uz tikšanos, kur tika
plānota brīvās izvēles planētas radīšana. Visumam bija nepieciešami tādi
noteikumi, kur būtnes tiktu piešķirtas pašas sev, lai atklātu savu vibrāciju
līmeni, bet pēcāk Visums – jā, Visums – spētu novērtēt rezultātu un saprast, kā
būt tālāk. Tā radās brīnumaina mīlestības eksperimenta nodoms, ‘eksperimenta’
labākajā šī vārda nozīmē.
Andželu, kura bija viena no šiem trim eņģeļiem, ļoti ieinteresēja jaunā
planēta. Izdzirdējusi par radīšanas plānu, viņa sacīja: „Tas ir patiesi svarīgs
notikums, Es tajā vēlētos piedalīties.” Arī abi pārējie draugi izlēma tajā
piedalīties, un lai gan gatavošanās attiecīgajam notikumam aizņēma milzum daudz
laika (pēc cilvēka mērauklas), viņi drīz bija gatavi un ieradās uz plānošanas
sapulci.
Tā notika, ka Andžela, viņas draugi un citas radības, kuras arī bija izlēmušas
piedalīties, kļuva par daļu no lielā notikuma. Viņi sanāca kopā un izveidoja
sev līdz sīkumam izplānotus līgumus, jo, saskaņā ar plānu, viņiem visiem trim
vajadzēja iemiesoties jaunajā planētā, un tajā laikā viņu patiesajai būtībai
bija jābūt slēptai. Lai viņu uzdevumi būtu savstarpēji saistīti, viņi kopīgi
izplānoja visu, ar ko būs jāsaskaras. Tamdēļ Andžela un viņas draugi patērēja
milzum daudz laika, visu plānojot. Būtņu plāni un līgumi bija sarežģīti, un
tajos, bez Andželas un viņas draugiem, dalību ņēma arī daudz citu būtņu. Viņi
kopīgi piedalījās plānošanā, izdomājot pārbaudījumus arī paši priekš sevis.
Tiklīdz visi pārbaudījumi bija apspriesti, tie bija jārealizē dzīvē. Saskaņā ar
plānu, daudzas būtnes devās uz Zemi. Vajadzīgajā brīdī turp devās arī Andžela
ar saviem draugiem.
Kopā ar citiem Andžela izplānoja, ka viņai jāpiedzimst par sievieti. Plānā tika
arī norādīts, ka viņai būs tēvs – varmāka, un topošais tēvs piekrita izspēlēt
šo lomu. Andželai bija paredzēta smaga karma, jo no trim draugiem tieši viņai
piemita liels laika cikls (simbols piederībai pie Visuma), un tieši tāpēc viņa
varēja kļūt par labu piemēru
cilvēkam ar smagu karmu. Tāpat tika
izplānots, ka trīspadsmit gadu vecumā viņa zaudēs māti, kas kļūs par vēl vienu
smagu pārbaudījumu. Mātes būtne palīdzēja visu izplānot, un pati piekrita
izpildīt šo punktu.
Tēvs-varmāka, mātes nāve bija smagi karmiski pārbaudījumi tādam mazam
cilvēciņam, tomēr tieši tā tas tika kopīgi izplānots. Svarīgi piebilst, ka te
neiet runa ne par kādu nolemtību. Andželai un viņas cilvēciskajai ģimenei tas
bija vien uzdevums, ko atrisināt. Tie, kuri nolēma doties uz Zemi un izpildīt
visgrūtākos uzdevumus, darīja to pēc brīvas izvēles un iepriekš noslēgtas
vienošanās. Katram no viņiem bija iespēja brīvi vadīties pēc sava plāna vai
atteikties no tā, jo viņi kļuva par daļu no Zemes. Tamdēļ iespēju logi,
pateicoties kuriem izveidojās noteiktās situācijas, tika iepriekš apdomāti.
Pārbaudījums bija tas, ko cilvēki darīs ar katru no šādiem logiem. Viņiem tika
dota pilnīga izvēles brīvība – nodzīvot dzīvi pēc plāna vai nē.
Un tā Andžela ieradās uz Zemes, un divi eņģeļi, kas 'ne miesīgajā' pasaulē bija
viņas labākie draugi, piebiedrojās viņai kā zemes Skolotāji – cilvēka acīm
neredzami – lai stiprinātu viņas enerģētisko līdzsvaru šīs bioloģiskās dzīves
laikā. Viņi to pavadīja visur, lai kurp tā arī dotos.
Andžela piedzima septembrī. Viss notika pēc plāna, un karmiskie sižeti
attīstījās kā iecerēts. Kā jau tas bija sagaidāms, viņas tēvs nospēlēja savu
lomu – karmiski viņam bija jākļūst par varmāku attiecībā pret meitu, un tāds
viņš kļuva. Tas bērnam bija grūtu pārbaudījumu laiks. Viņa atcerējās, kā slēpās
pieliekamajā, cerot, ka tēvs tajā dienā mājās nepārnāks, viņa atcerējās, kā
sēdēja tumsā, trīcot no bailēm par to, kas varētu notikt. Bet viņš tomēr
pārradās mājās, neprātīgs un piedzēries, nēsājās pa māju, meklēdams meiteni –
tas, kas pēc tam notika, meitenei nekādu prieku nesagādāja, vien radīja
enerģiju, kas viņā palika vienmēr. Viņa vienmēr atcerējās smaržu, vārdus un
tobrīd piedzīvotās bailes. Tonakt viņai tika uzlikta izvarota bērna zīme, kas
katru turpmāko nakti tika uzlikta vēlreiz un vēlreiz.
Tikko kā Andžela to visu bija pārdzīvojusi, savos trīspadsmit gados viņa
zaudēja māti. Andžela jutās pazudusi un nezināja, kā rīkoties tālāk. Meitenei
šķita, ka visi viņu ir pametuši. Viņa devās uz mežu un ilgi tur sēdēja, raudot
par to, ka viss pieaugušā dzīves smagums bija uzkraukts uz viņas pleciem. Viņas
draugi – eņģeļi-skolotāji – visu laiku bija kopā ar viņu, dodot viņai enerģiju,
turot roku, kopā raudot un mīlot.
Viņa tam visam tika pāri, bet notika kas interesants. Tā kā sižeti beidzās tā,
kā tas bija paredzēts, un tā kā visi līdzdalībnieki savas lomas izspēlēja
lieliski, tika izveidota karma radībām, kas bija nolēmušas iemiesoties uz
Zemes. Kas gan bija jādara Andželai ar sava tēva-varmākas un agri nomirušās
mātes karmu? Kā tam bija jāatspoguļojas viņas turpmākajā dzīvē? Viņas karmiskie
pārbaudījumi bija sākušies un pilnībā darbojās.
Lai cik dīvaini nebūtu, bet pirmais, ko
Andžela izdarīja, kad pieauga, - viņa izvēlējās sev vīru līdzīgu tēvam! Draugi-eņģeļi
zināja, kāpēc tā notika, un viņu atbalstīja grūtajos brīžos. Arī vīrs pret viņu
izturējās cietsirdīgi.
Pēc kāda laika vīrs tomēr no Andželas aizgāja, un viņa atkal sajutās pamesta.
Tēvs viņu pameta, kad viņiem vēl aizvien bija ģimene, māte viņu pameta, aizejot
no šīs pasaules, un tagad vīrs nodeva viņas mīlestību. Andžela stāvēja dzīves
krustcelēs! Ko darīt? Noslēgties un nolādēt Dievu par tik grūtu dzīvi? Un
turpināt būt upurim? Bet Andžela izmantoja savu izvēles iespēju – viņa pēkšņi
saprata savu pirmo šīs Zemes uzdevumu. Tas, ko viņa tagad izdarīs, izmainīs
visas planētas stāvokli.
Šī pārbaudījuma laikā Andželai tika atsūtīta doma par pašanalīzes
nepieciešamību. Gudrība, ko viņa ieguva, pāragri saskaroties ar nāvi un
cietsirdību, palīdzēja viņai saskatīt kopējo bildi. Tas viņas vienmēr blakus
esošos eņģeļus-skolotājus sajūsmināja. Viņi zināja, ka tūlīt jānotiek kam
īpašam. Andžela spēja ielūkoties sevī, lai saprastu, kas tad viņa patiesībā ir,
viņa nostājās uz garīgās dzīves ceļa, kas viņai beigu beigās deva mieru un līdz
ar to arī spēju piedot visiem, kas bija nodarījuši pāri. Un tā viņas karma
izkliedējās... un Andžela paaugstināja savu vibrāciju, kas ietekmēja visas
planētas iedzīvotāju dzīvi.
Andžela beidza savas sev un citiem tik svarīgās Zemes gaitas 83 gadu vecumā.
Viņas pašatklāsme spēcīgi paaugstināja planētas vibrāciju līmeni, un nāvi viņa
sagaidīja mierīgi.
Mani dārgie, no šī brīža stāstā ies runa par labām lietām. Izdzīvojot nāvi un
izejot cauri radības alai, Andžela nokļuva lielajā slavas zālē. Jūs, ļaudis,
dzīvojot uz Zemes, nekad neesat redzējuši neko līdzīgu. Jūs par to neatceraties
arī no iepriekšējām piedzimšanas reizēm, jo jūsu apziņa ir bloķēta. Bet, mani
dārgie, varu jums apgalvot, tā ir tieši tā vieta, kur jūsu enerģijai tiek
piešķirtas jaunas krāsas ik reizi, kad beidzat kārtējo iemiesošanos. Te jūs
saņemat savas goda lentes, lai Visums redzētu, ko esat pelnījis. Lai kurp jūs
no turienes dotos, visas radības pēc šīm lentām zina, kur esat bijis. Un arī
par šo brīvās izvēles planētu, kurp jūs labprātīgi devāties, vienmēr atcerēsies
un to cienīs. Daudzi gribēs ar jums pabūt kopā, lai uzzinātu, ko piedzīvojāt,
esot daļa no grandiozā projekta Zeme.
Citi stāvēs malā un jūs iztālēm godinās. Bet visi zinās par jūsu ceļojumu, un
visi jūs mīlēs par jūsu mīlestību un pašaizliedzību. Jo viss, kas notiek uz
Zemes, ietekmē Visumu.
Lūk, kāpēc jūs esat tik tuvi Dievam! Jo tas, mani labie, ir darbs, ko esat
piekrituši izpildīt. Un lai arī tas var jums šķist pārlieku pretenciozi,
desmitiem miljonu būtņu piedalās šajā krāsu piešķiršanas ceremonijā, visi vienā
milzīgā zālē, lai priecātos par to slavu, ko katrs no jums ir izpelnījies. Jo
agrāk šo krāsaino lentu Visumā nebija. Jūs, kas atkal un atkal nākat šajā
pasaulē, piederat unikālu būtņu grupai, jūs, kas gaidāt savu kārtējo
iemiesošanos, un tas, ko jūs darāt, mūs (Kraijonu) sajūsmina. Tieši tādēļ mēs
jūsu priekšā paklanāmies. Tieši tāpēc mēs jūs tik ļoti mīlam!
Andžela nostājās milzīgās auditorijas priekšā un saņēma savas jaunās krāsas, un
viņas eņģeļi-skolotāji gavilēja līdz ar viņu, arī iegūstot jaunas krāsas. Pēc
goda ceremonijas Andžela palika vienatnē ar saviem draugiem. Viņu starpā
iesākās dzīva saruna par tām brīnumainajām lietām, ko viņi redzēja uz planētas
Zeme. Viņas draugi, skolotāji, uzsāka šo sarunu laikā, kad viņi, rokās
sadevušies, nēsājās pa Visumu un spēlējās uz mirdzošo galaktiku fona.
- Andžela, tu atceries, kā slēpies no tēva tumšajā kambarī? Atceries, kā mēs
sēdējām tev blakus, turējām tevi aiz rokas un apskāvām? Tu atceries? Mēs tev
devām enerģiju, lai tu to visu spētu pārdzīvot. Mēs tevi mīlējām ar
beznosacījuma mīlestību. Mēs tevi atbalstījām, kad tev nebija spēka cīnīties.
Mēs apskāvām tavu sirdi, kad tu domāji, ka tā paŗplīsīs dēļ pārdzīvojumiem!
Un Andžela atbildēja:
- Jā, es to atceros. Mani mīļie draugi, paldies jums par jūsu mīlestību. Jā, es
to atceros!
- Andžela, - viņi jautāja, - tu atceries, kā nomira tava māte un tu vientuļa
sēdēji mežā un nezināji, kurp tev tālāk doties un kāda būs tava nākotne? Tu
atceries, kā mēs sēdējām tev blakus, turējām tevi aiz rokas, devām tev enerģiju
un tevi mīlējām? Tu atceries, ka tavām asarām līdzās lija arī mūsējās un ka mēs
dalījām tavas bēdas? Tu to atceries?
- Jā, - atbildēja Andžela, - es to atceros. Jā!
Un viņas draugi jautāja:
- Andžela, tu atceries to brīnišķīgo laiku, kad mēs svinējām tavas kāzas, un kā
tu priecājies par savu jaunību? Tu atceries, kā tevi toreiz piepildīja laime un
līksmība? Mēs turējām tevi aiz rokas, apskāvām tevi, sūtījām tev enerģiju un
dejojām kopā ar tevi. Tu to atceries?
- Jā, mani mīļie, es atceros, - atbildēja Andžela. – Tas bija lieliski, vai ne?
– Tad pēkšņi Andžela sastinga un satraukta iesaucās: - Visu šo laiku es tā arī
nesapratu, ka jūs esat man līdzās. Es ne reizi jums nepateicu paldies par to, ko
jūs darījāt. Lai arī kā, es kaut kā tomēr jutu, ka jūs esat. Jūs – mani labākie
draugi – bet es ne reizi nepateicu, ka mīlu jūs.
Un viņas draugi priekā iesaucās:
- Andžela, neaizmirsti cilvēciskās būtnes duālo dabu. Tev bija jāiziet īpaša
mācību stunda. Tu atradies iepriekš sagatavoto pārbaudījumu biezoknī. Nepārmet
sev, jo tu tobrīd biji lieliska, tikpat lieliska, kāda esi arī TAGAD! Svinības,
kurās mēs tikko piedalījāmies, godināja tavu ceļojumu un pūles. Mēs tevī
neredzam nekādas kļūdas. Mūsu acīs tavam ceļojumam piemīt vienīgi apbrīns.
Andžela saprata, ka tas bija taisnīgi, un tomēr kaut kas lika viņai teikt:
- Tas vēl nav viss. – Un saņemot apkārtējo piekrišanu, viņa iesaucās: -
IZDARĪSIM TO VĒL VIENU REIZI! Atgriezīsimies uz Zemes! Un iespējams tieši
šoreiz es jūs ieraudzīšu un zināšu, kas jūs esat. Tas būs lieliski, vai ne?
Un tā mēs beidzam stāstu par Andželu, kas kopā ar saviem draugiem atkal ir
devusies uz plānošanas sapulci, lai uzzinātu, vai viņa varēs piedalīties mācību
stundās, ko rada cilvēka dzīve, un mēģināt ar tām šoreiz tikt galā vēl labāk.
Tādi ir patiesie iemesli, kāpēc jūs atkal un atkal atgriežaties. Jo darbs, ko
darāt uz Zemes, mīlestība, ko jūs tai sniedzat, tam visam ir fantastiska jēga
un nozīme. Kad nesēžat krēslos, kā to darāt tagad, un kad esat brīvi no miesas,
jums piemīt Dieva apziņa un jūs ar cieņu saprotat, par ko mēs tagad runājam.
Mani dārgie, ja jūs spētu redzēt to, ko redz Kraijons, jūs ieraudzītu, ka šajā
istabā atrodas arī visi tie, kas jums ir burtiski ‘pierakstīti’. Jā, es
uzrunāju katru no jums. Bet tiem, kas negrib saredzēt savu eņģeļu-skolotāju
klātbūtni, mēs gribam pasniegt dāvanu: šovakar, kad būsiet vieni, uzdrošiniet
sevi palūgt tiem, kas atrodas jums līdzās, jūs apskaut. Ļaujiet sev sajust viņu
emocionālo klātbūtni. Jo kad cilvēki tā dara, pavadošajiem eņģeļiem tas ir
milzīgs gods! Jūs pat nespējat iedomāties, kā viņi priecāsies par jūsu lūgumu,
un jūs sajutīsiet, cik sajūsmināti viņi savicina spārnus! Kad sāksiet atpazīt
tos, kas jau kopš dzimšanas bijuši jūsu labākie draugi, jūsu dzīve izmainīsies!
Ticiet, tā būs!